Pirmie Eiropas latviešu dziesmu svētki

1944./45. gada ziemā, kad Vācijā patvērušos bēgļu dzīve vēl bija pakļauta kara briesmām un untumiem, plašāka sabiedriska rosme nevarēja attīstīties. Cits stāvoklis turpretīm bija, karam beidzoties un brīvībā palikušajiem bēgļiem saplūstot nometnēs. Tūliņ atraisījās ļoti aktīva sabiedriskā rosme. Trimdā bija daudz tādu latviešu, kuri atstāja dzimteni ar mērķi turpināt darbu, kas dzimtenē vairs nebūtu iespējams. Pēc kara iegūtie statistikas dati rāda, ka trimdinieka ceļu bija izvēlējušies procentuāli liels mākslinieku skaits. Tā trimdā devās aptuveni viena trešdaļa no visiem latviešu mūziķiem, bet atsevišķās šīs profesijas nozarēs, kā, piemēram, komponistu vidū, trimdinieku procents bija pat lielāks. Latviju pameta ap 15 komponistu, vairāki spējīgi diriģenti, desmitiem izcilāko dziedātāju, instrumentālistu u.c. mūziķi. Minētie faktori deva iespēju attīstīties rosīgai mūzikas dzīvei un straujam koru uzplaukumam. 1945. gada rudenī Rietumvācijā nebija gandrīz neviena latviešu centra, kurā neskanētu latviešu dziesma.

Šāda rosme drīz vien vedināja domāt par plašāka kopīga sarīkojuma organizēšanu. Trimdas dziesmu dienas! Par to šūpuļvietu bija lemts kļūt Franku novadam amerikāņu joslā, kur 1946. gadā notika Franku novada latviešu dziesmu dienas. Pavisam triju nometnēs pavadīto gadu laikā notika desmit latviešu dziesmu dienas Fišbahā, Ansbahā, Eihštatē, Augsburgā, Hanavā, Lībekā, Eslingenā un citur. Svētkos piedalījā 500 līdz pat 1000 dziedātāju, un tos noklausījās vairāki tūkstoši klausītāju, to vidū vairāki simti cittautiešu. Koncertu programmas tika veidotas no jau Latvijas dziesmu svētkos skanējušām dziesmām. Neatņemama svētku sastāvdaļa bija dievkalpojums.

Pēc repatriācijas par dziesmu dienu nākamo mājvietu bija jākļūst citām zemēm, īpaši tām, kurā jauno latviešu imigrantu skaits bija lielāks. Par tādu kļuva Anglija. 12 gados notika sešas dziesmu dienas ar astoņiem citiem līdzīgiem sarīkojumiem. Kopā tajās piedalījušies ap 3200 dziedātāju, un koru koncertus vien noklausījušies turpat 26.000 klausītāju. Dziesmu dienās līdzās rūpīgi izmeklētam klasiskajam repertuāram aizvien atskanējuši jaunāki kordarbi. Jāpiemin arī dziesmu dienu laikā notikušie pārējie 11 koncerti, to skaitā - septiņi jaundarbu koncerti. Tie ļāvuši plašākai publikai iepazīties ar latviešu jaunāko solo dziesmu un instrumentālo mākslu. Notika arī citi blakus sarīkojumi, kas tāpat pulcējuši klausītāju vai skatītāju tūkstošus. Šie skaitļi vien liecina, kāda nozīme bijusi dziesmu svētku tradīcijas turpināšanai trimdā, it sevišķi trimdas latviešu vienošanā. Anglijas latviešu veikums šai ziņā ir viens no skaistākajiem piemēriem. Bez tam latviešu dziesmu dienas Anglijā vairāk kā jebkad agrāk kalpojušas arī latviešu tautas un tās kultūras popularizēšanai cittautiešos.

∆ uz augšu

1964.gadā Hamburgā notika pirmie Eiropas latviešu dziesmu svētki, kas tika aizvadīti vēsturiskās Dikļu dziesmu dienas 100 gadu zīmē un kas kā varavīksne pirmoreiz pārmeta ciešāku tiltu starp atsevišķu trimdas zemju tautiešiem. Tāpat kā Anglijā notikušo dziesmu dienu, arī šo svētku idejas autors bija komponists Alberts Jērums. Par priekšsēdi izraudzīja LBH kora diriģentu Artūru Cipuli, bet par vietnieku J. Nātriņu. Rīcības komiteju, kurā darbojās vairāk kā 40 personas, galvenokārt veidoja Hamburgas latvieši. Svētkiem bija pieteikušies vismaz 534 dziedātāji, taču dažādu apstākļu dēļ ieradās tikai trīs ceturtdaļas - ap 400 dziedātāju. Taču arī tas bija skaidrs apliecinājums, ka pat pēc 20 gadiem svešumā Eiropas latviešu kori ne tikai var tikties ikdienā, bet arī spēj pulcēties plašākam pasākumam. Hamburgā piedalījās arī prāvs dejotāju skaits - ap 110 dalībniekiem. Nezinot publikas atsaucību, pirmo budžetu rīkotāji sastādīja diezgan pieticīgu (43.000 DM), ko vēlāk nācās paaugstināt līdz 50.000 DM, un, svētkiem beidzoties, kopapgrozījums sasniedza pat 83.000 DM. Līdzās latviešu organizācijām un privātpersonām svētkus finansiāli atbalstīja arī Vācijas valdība un Hamburgas pilsēta. Bez šī atbalsta atsevišķi blakus sarīkojumi vai izstādes Hamburgā nevarētu notikt.

Hamburgas dziesmu svētki raisīja dzīvu interesi gan Eiropā, gan citos kontinentos. Jau sākumā biļešu pieprasījums bija tik liels, ka 1800 krēslu lielās koncerttelpas izrādījās par mazu. Rīkotāji izšķīrās pat par diviem koru koncertiem. Bija paredzēti arī astoņi citi sarīkojumi. Paši svētki kopumā notika četras dienas - no 5. līdz 8. augustam.

Ievērojot tradīciju, pirmos Eiropas latviešu dziesmu svētkus ievadīja divi dievkalpojumi - katoļiem (ap 200 personas) un luterāņiem (ap 2000 personas). Ne mazāk viesu bija svētku atklāšanas aktā, kurā galveno runu teica Rietumvācijas valdības atzītais Latvijas pārstāvis ministrs R. Liepiņš. Akta svinīgumu izcēla īpaši no Amerikas atvestais jaunais dziesmu svētku karogs, kā arī dzejnieka Andreja Eglīša prologs un Anglijas koru atskaņotās dziesmas. Viesu vidū bija arī vācu valdības un Hamburgas plsētas pārstāvji. Nākamajas dienās notika lugas izrādes, tēlotājas mākslas, etnogrāfijas un dziesmu svētku izstādes, kā arī lirikas pēcpusdiena. Trešā svētku diena sākās Amerikas namā ar stokholmieša Andra Vītoliņa vadīto bērnu rītu, kurā savu māku rādīja ap 70 jauno dziedoņu un instrumentālistu ansamblis. Pēc tam pēcpusdienā Viktorijas sporta laukumā notika plašs tautas deju uzvedums. To noskatījās ap 4000 interesentu, jo labā reklāma uz Viktorijas laukumu bija atvilinājusi visai prāvu vācu skatītāju pulku. Vakarā pilnīgi izpārdotajā universitātes aulā notika latviešu jaundarbu koncerts. Interesanto skaņdarbu un to atskaņojuma augstā līmeņa dēļ jaundarbu koncerts izvērsās par vienreizēju un iespaidīgu notikumu. Izpārdoti bija arī abi koru koncerti universitātes aulā svētku pēdējā dienā, 8.augustā. Koncerta virsdiriģenti bija komponisti Alberts Jērums un Helmers Pavasars, galvenā soliste - I. Dzene, bet ērģelniece - I. Narvaite. Ieskaitot himnu „Dievs, svētī Latviju", programmā kopumā bija 18 kordarbi, to vidū - pieci skaņdarbi vīru korim. Rēķinoties ar mazāku vidusmēra kora sastāvu, mūzikas sekcija šoreiz bija izvēlējusies pārsvarā tikai agrāk dziesmu dienās jau skanējušos darbus, tāpēc Hamburgas programmai piemita nedaudz „muzeāls raksturs". Paši atskaņojumi toties bija sagatavoti rūpīgi, un vispārējais līmenis šoreiz bija pat augstāks nekā līdzīgos sarīkojumos. Koru koncerts sniedza visiem svētkiem nepieciešamo dabīgo kāpinājumu, un beigās arī L. Apkalns rakstīja, ka ne viens vien klausītājs šai brīdī vēlreiz atskārta „cik daudz tomēr mūsos mīt spēka, cik liela var būt arī maza tauta". Hamburgas dziesmu svētki ieguva atbalsi arī vietējā vācu presē un vairākos Ziemeļvācijas radiofonu un televīzijas pārraidījumos. Par godu svētkiem mākslinieks J. Soikans bija darinājis metu īpašam pasta zīmogam, ar kuru tika apzīmogoti vismaz 15.000 svētku pasta sūtījumi. Dziesmu svētku plakāta metu sagatavoja N. Strunke.

Rezumējot jāsaka, ka pirmie Eiropas latviešu dziesmu svētki miljonu pilsētā Hamburgā noteikti pārspēja sākotnējās ieceres.

„...Savus svētkus svinam arī divdesmi gadus pēc tā zeltainā rudens, kas mums bija pēdējais dzimtenē. Bēgļu laivas Baltijas jūrā, garās vezumu rindas Kurzemes lielceļos varēja vest arī uz nacionālu iznīcību, pretim latviešu gara izirumam svešuma ietekmēs. Taču, šais svētkos nākuši, klausaities šāsdienas dzejniekā, sekojiet jaunākajiem latviešu komponistu veikumiem, iedziļinieties latviešu gleznotāju meklējumos, paverieties dejotāju solī un viņu jaunajos stāvos, dzirdiet, kā veca un jauna dziesma skan kopkoru simtos! Nē - šie gadi mūs vēl nav ne salauzuši, ne apklusinājuši, ne arī nodeldējuši mūsu latviskās izjūtas asumu. Tam Eiropas dziesmu svētki ir liecinieks, patiess un īsts, un ja šādu liecību spējam šodien vēl dot, par nākotni nav bažu. Mums ir skanējis un saskanējis visu trimdas gaitu un saskanēs arī rīt, kad šie svētki būs aizvadīti un kļuvuši par ceļa zīmēm jaunai kopēja darba dienai."

/ Alberts Jērums/

∆ uz augšu